man ir tik daudz ko teikt. tas arī viss, pagaidām pietiks.

ne - par - ko.

nu ne par ko. pilnīgi ne par ko sacepās. abas divas. manas mūža sievietes. tas ir kkāds absurds. es visu biju izdomājis ar savu vīrieša lõģiku(kuru viņas nesaprot), ka ir tā, kā es biju sapratis, un ka viss ir kārtībā. bet nē, redz nedrīkstot tā darīt. nu comon. un nē, es nejūtos vainīgs, jo darīju, tā, kā man šķita tajā brīdī iespējams, nevis labāk vai kā, bet iespējams. pajautājiet lūdzu vismaz, ja kkas nav tā, kas notiek un kapēc, jo pašlaik, es visu varu smuki izskaidrot.

mēs esam īsti draugi, un šitas ir lieki. jūs, jebkurā gadījumā, man esat 1. vietā. neaizmirstat to!

skrienot garām.

šodien aizdomājos, par to ka man vajag kādu jaunu mērķi - materiālu mērķi. gribas kko iegādāties, tādu lielu. mērķi vajag tādu, lai varētu sasniegt, bet būtu arī ko pasvīsts. izdomāšu drīz.


aa, un vajag satikt Mētru, jo neko par viņu vairs nezinu.

Mazie rūķīši!

trīs mazi rūķīši. visiem kkas kopīgs. tieši tādēļ, vakari viņiem ir tik piepildīti ar visu ko vien var vēlēties.

mazie rūķīši bija devušies izbraucienā - uz nekurieni. tieši tādēļ tas ir tik labi, jo mērķa ta nav, bet viss pārējais ir. sirdspuķītes,(rūķu meitenes) bija parūpējušās, par našķiem, kurus bija jābauda starp motoru rūkoņām un automobīļu mestajiem gaismas lokiem. protams mēnesgaismā. ar šo lielisko sensuālo atmosfēru viņiem vakars sākās. un tieši tik pat lieliskā garā viņš arī turpinājās. paēduši, un ievilkuši miera pīpi, rūķi nolēma doties lūkoties milzu mehāniskus putnus, kuri laižas lejup no debesu plašumiem. par noželu neviens mehāniskais lidotājs nebija atrodams zilajās ārēs, bet tas jau nebija svarīgi, jo galvenais jau ir process. rūķi, kā izrādījās vakara gaitā, ir ārī ļoti neķītri un pat grūti aprakstāmi jociņi pavadīja viņus visu vakaru. pēc lidojošo mehānisko putnu nolaišanās vietas apmeklēšanas, devās tālāk lielceļu plašumos. attapās rūķi, pie Paijas. ļoti daudz dīvaina izskata radījumi, kurus rūķiem bija grūti saprast. visiem kā vienam, bija garas acis, līdz pusei pavērtas. tirināšanās superīgi duperīgā ritmā šoreiz rūķus nesaistīja.
tā nu rūķu zemē lēnām sāka aust rīts. rūķi atkal saleca KIT kārā un varēja doties likties uz auss. katrs savā svētnīcā, lai ko tādu būtu spēks atkārtot! paldies rūķiem par superīgi duperīgo naksiņu!

insane!

Friends with benefits.
is it possible?
if yes, then...why not!?

nedēla jau riņķī.

jā, pa smuko. nevaru nevienu sliktu vārdu pateikt. tikai to, ka nauda lido neiedomājamos ātrumos, kaut arī neko pārāk nedaru. vnk dzīvoju. eh.. gan jau! aa, un krīzes NAV!

ir dažas lietas ,kas notika, bet šito es nevaru neierakstīt. ielīdu netur kur vajadzēja. riktīgi nevajadzēja. sajutos slikti, bet dažas lietas tas tomēr man palīdzēja saprast. jocīgi, ka tiešām to apzinājos, un tāpēc biki savādāk skatījos uz lietām. kamēr es te šitā domājos, tikmēr jau viss nostājās vietā, un es atkal varēju ļauties visam, kas man svarīgs un vajadzīgs. tgd viss ir lieliski!


tā kā zinu, Tu lasi - bučas Tev!

opaa opapaa! 5dienas vakars maajaas? kas nu pa jokiem?

eh... piespiedu kārtā!

Oranžā aploksne.

meklēju šo to pa atvilknēm un atradu Oranžu aploksni. pirms atvēru, domāju, ka tur iekšā ir kārtējā kartiņa no Z-svētkiem, bet šoreiz bija citādi. izlasīju kas tur bija rakstīts, un sajutos slikti. kko atkal aizķēra, jo tas kas tur bija rakstīts, bija skaisti, un man glaimojoši. žēl, ka nebija patiesi. negribu vairāk šādas vēstules, kuras sadedzināt ir grēks, bet paturēt arī nav nekāda prieka.

kur ir Čivauva, kad viņu visvairak vajag!?